Senās Romas arhitektūra: Grieķu mantinieki

coliseum-1068965_1280

Senās Romas arhitektūra lielā mērā iespaidojās no Senās Grieķija kultūras mantojuma, kuru tā turpināja papildināt un slīpēt, tādā veidā atstājot savas izteiksmīgās pēdas kopējā Grieķu – Romiešu kulturālajā mantojumā, kas kalpo par pamatu visai Rietumu pasaulei. Visvairāk romiešiem pie sirds gāja tieši Korintiešu stils, kas plaši atspoguļojas Romas lielo publisko ēku izpildījumā. Tomēr, senie romieši bija arī lieliski izgudrotāji auto pārbaude pēc numura, kas tie ātri adoptēja vairākas jaunas celtniecības tehnoloģijas un materiālus, kas, savienojumā ar unikālu esošo tehniku un radošu dizainu, veidoja veselu virkni jaunu arhitektonisku struktūru, kā bazilika, triumfālā arka, monumentālais akvedukts un dzīvojamais rajons. Daudzi no šiem arhitektūras jaunievedumiem bija atbilde vienmēr mainīgajām Romas sabiedrības praktiskajām vajadzībām un visus šos projektus finansēja valsts aparāts, kas rūpējās par romiešu nodrošināšanu ar šo celtņu piedāvātajām ērtībām, visas Romas impērijas plašumā.

Turpinot grieķu iesākto klasisko ordeņu taku, romieši īpaši iecienīja Korintieši ordeņa klasisko eleganci, kas bija Romas publisko ēku stils līdz pat vēlīnajam Romas impērijas periodam. Tomēr, romieši nekautrējās papildināt Korintiešu ordeni ar savām oriģinālajām idejām, kā rezultātā, šis ordenis, romiešu izpildījumā, kļuva krietni dekoratīvāks un krāšņāks. Grieķu ietekme ir saskatāma arī iezīmē, ka vēlīnie Republikāņu jaunievedumi, kā bazilika un pirtis, parasti vispirms ienāca Dienviditālijā, īpaši Pompejā, kas ir skaidrojams ar to, ka tieši šie reģioni atradās vistuvāk senajām grieķu kolonijām Magna Grecia zemēs. Līdzīgi kā citās sfērās, arī arhitektūrā romieši bieži pieķērās jau esošai idejai un izspieda no tās maksimālas iespējas.

146. gadā pirms mūsu ēras celtais Jupitera templis bija pirmā romiešu celtne, kas tika pilnībā būvēta no marmora. Arī mīlestību ar šo akmeni, kas vēlāk kļuva par noteicošo materiālu valsts projektu celtniecībā, romieši dalīja ar grieķiem. Visbiežāk tika izmantots mēness marmors, kuru ieguva Toskānas reģionā. Labākais mēness marmora pielietojuma piemērs ir Apolona templis Palitinā. Atkal, līdzīgi kā Senajā Grieķijā, zemākas nozīmes Romas celtņu būvniecības izmaksas tika konsolidētas, aizstājot marmoru ar daudz lētāko kaļķakmeni, kas tāpat tika izmantots arī ceļu bruģēšanā.

Reizēm ļoti iespaidīgus apmērus sasniedzošie akvedukti, ar līdz pat trīs kolonu rindu līmeņiem, tika projektēti, lai piegādātu svaigu ūdeni Romas impērijas pavalstniekiem, un mēdza stiepties pat vairāku kilometru garumā. Agrākais no tiem bija 312. gadus pirms mūsu ēras celtais Aqua Appia, kas apmierināja galvaspilsētas iedzīvotāju sanitārās nepieciešamības, bet pats slavenākais, bez šaubām, ir, mūsu ēras 14. gadā pabeigtas, Pont du Gard, kas atrodas Nimesā.

Bazilikas, kuras vēlāk adoptēja Kristiešu baznīca, bija lieli saietu nami, kuros norisinājās publiski administratīvie pasākumi, visbiežāk – tiesas prāvas. Tie parasti atradās blakus pilsētas forumam vai tirgus laukumam. Virs bazilikas garajiem koridoriem esošā jumta svaru balstīja kolonnas. Tipisks romiešu bazilikas piemērs ir Severānas bazilika.

Krāšņām freskām rotātais romiešu pirts māju interjers, savienojumā ar tā apkārtnē esošo daiļo dārzu un strūklaku, kas tika izkārtoti harmoniskā simetrijā, ir vēl viens tipisks Romas arhitektūras elegances un praktiskuma savienojums. Lielisks tipiskas Senās Romas pirts mājas piemērs, 79. gadus PMĒ atklātais Vetti nams, ir saglabājies Pompejā.

Plaša jaunu materiālu klāsta savienojumā ar izaicinošām dizaina, romieši spēja pacelt celtniecības un arhitektūras latiņu vēl nepieredzētā augstumā. Romiešu celtnieku izgudrojumi, kā betons, cements un arkas piešķir veidolu mūsdienu pilsētām padsmitiem gadsimtu pēc Impērijas krišanas.

No Comments

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *